Grieķu klosteri Vidus Bizantijas periodā

VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS
Klosteru celtniecība Grieķijā plaši izplatījās 11.gs. Klosteru baznīcu arhitektūra bija cieši saistīta ar grieķu baznīcas ietekmi. Kopumā klosteru arhitektūras ansamblis tipoloģiski tuvinājās laicīgajām celtnēm.
Nocietinājumi un saimniecības ēkas tika nepārtraukti atjaunoti un pārbūvēti, tāpēc, pat ja apraksta svarīgākos 9. – 12. gs. grieķu klosterus, ar pārliecību var runāt tikai par šo ēku tipu un kompozīcijas iezīmēm.
Grieķu klosteris ietver ēku kompleksu, ko apjož cietokšņa sienas ar torņiem. No ārpuses gluds, mūris atveras uz iekšējo pagalmu. Pie šīs sienas ir uzbūvētas celles. Telpu izskats atkarīgs no sienas konstrukcijas un kompozīcijas. Iekšējā pagalma vidū parasti ir baznīca. Te atrodas arī saimniecības ēkas, kuru dažādību nosaka klostera vajadzības: virtuve, ceptuve, slimnīca, pirts, veļas mazgātava, bibliotēka, telpa ar pavardu, kur ziemā sildās mūki, kā arī citas celtnes, saistītas ar konkrētā klostera saimniecības veidu (laivu piestātne piejūras klosterī u.tml.). Tās kā celtņu tipi izveidojušās jau agrās Bizantijas periodā, dažas – jau vēlās Romas impērijas laikā.

Vairums saglabājušos celtņu veidotas no ķieģeļiem un rupji tēsta akmens - veidā, kāds 11. gs. vidū bija izplatīts dzīvojamo ēku un klosteru celtniecībā Grieķijā. Sevišķi populāras bija celtnes, kurām dazādās variācijās pielietots kupols uz kvadrātiska pamata. Klosteru utilitārajām celtnēm ir acīmredzama saikne ar tautas arhitektūru, tajā skaitā dzīvojāmo māju arhitektūru.. Visas šīs utilitārās celtnes ir ļoti līdzīgas Bizantijas baznīcām. Tas liecina, ka bizantisko kulta celtņu pirmavots ir utilitārās un dzīvojamās ēkas.

…