-
Vardarbība pret bāreņiem un bez vecāku apgādības palikušiem bērniem Latvijā
2011–2015 гг.
Nobeigums.
Tiesībsargs vairākkārt konstatējis vardarbības faktus ārpusģimenes aprūpes iestādēs un savos ziņojumos ieteicis izmaiņas normatīvajos aktos, norādījis uz dažādu instanču darbinieku nekompetenci un izpratnes trūkumu. Diemžēl šā brīža normatīvais regulējums nosaka ka tiesībsarga ieteikumiem un secinājumiem ir rekomendējošs raksturs, ne obligāts.
Darba autora priekšlikums ir veikt grozījumus Tiesībsarga likuma 24. panta 3. daļā, kur papildus norādīt, ka ja tiek acīmredzami rupji un apzināti pārkāptas bērnu tiesības, un ja tiek apdraudēta tā veselība un dzīvība, tad tiesībsargam ir tiesības apturēt normatīvā akta, tiesas nolēmuma, administratīva vai cita individuāla tiesību akta darbību un nosūtīt to atkārtotai izskatīšanai. Līdzīgi kā Latvijas valsts prezidentam ir tiesības nosūtīt likumprojektu otreizējai caurlūkošanai.
Dažādi valsts un pašvaldības institūti regulāri izsaka atbalstu tiesībsarga atzinumiem un piekrīt, ka nepieciešams veik grozījumus vai papildinājumus attiecīgajos normatīvajos aktos, bet faktiski tas nenotiek. Līdz ar to darba autora priekšlikums ir veikt grozījumus Tiesībsarga likuma 25. panta 4. daļā kur noteikt ka tiesībsarga atzinumiem ir likuma spēks un ja tiesībsargs lēmis ka nepieciešams veikt izmaiņas attiecīgajā normatīvajā aktā, tad tas obligāti veicams ne vēlāk kā 1 gada laikā no atzinuma iesniegšanas dienas.
Būtu nepieciešams veikt pasākumus ekonomiskās un sociālās spriedzes mazināšanai un attiecīgi palielināt sociālo darbinieku kompetences slieksni. Pēc darba autora domām, šie divi faktori ir cieši saistīti. Vispārzināms fakts ka sociālie darbinieki ir zemu atalgoti, kas viņos izraisa iekšēju neapmierinātību ar valstī notiekošo, grūtības apmaksāt elementārus ikdienas izdevumus utt. Attiecīgi zemapziņas līmenī rodas vēlme uz agresiju un gala rezultātā, tas izpaužas kā vardarbība pret bērniem.
Bailes pazaudēt darbu, jo būs grūtības ko citu atrast, tas veicina principu “roka roku mazgā”. Vairums vardarbības gadījumi tiek noklusēti. Attiecīgi nav motivācijas palielināt savu kompetences līmeni un institūtiem ir grūtības piesaistīt augstas klases speciālistus.
…
Sabiedriskajos mēdijos šobrīd plaši apspriests jautājums par vardarbību pret bērniem, kuri dzīvo bērnu namos, internātos un arī parastās skolās. Īpaši pievērsta uzmanība bērnu namiem, kur dzīvo bāreņi un bez vecāku gādības palikuši bērni. Rodas jautājums kāda ir atšķirība starp bāreni un bez vecāku gādības palicis bērns?! Bērnu tiesību aizsardzības likuma1 1. pants 1. daļa nosaka, ka bārenis ir bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem. Otrā daļa nosaka, ka bez vecāku gādības palicis bērns ir bērns kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem pātrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības. Vardarbībai var būt daudz un dažādas izpausmes. Tā var būt fiziska vai emocionāla, seksuāla, kā arī nolaidība ir viena no vardarbības izpausmes formām. Bieži vien vardarbība ir nemanāma sabiedrībai, īpaši kad pieaugušie to izdarījuši attiecībā pret bērniem. Ja ģimenēs dzīvojošie bērni var griezties pie saviem vecākiem vai aizgādņiem pēc palīdzības, tad dažādās aprūpes iestādēs dzīvojošie bērni to nevar izdarīt, jo vienkārši nav pie kā un kur. Apkalpojošais personāls un audzinātāji piesedz viens otra vardarbību pret bērniem un to bieži vien uzskata par neatņemamu bērnu audzināšanas metodi.
