Tais salonos greznos, kur kristāla vāzēs
vīst rozes, kur parkets ir slidens un spožs,
es iemaldījos kā pārdroša frāze,
kaut esmu tik barbars priecīgs un drošs.
(Austra Skujiņa, Krīt manā pavasarī sarma, R: Liesma, 1978., 168 lpp./31.lpp.)
Visiem, kas nesvieda akmeni pretī,
vēru reiz sirdi, kā tāli ver lauks.
Atnāci tu un rozi man meti,
rozi, kas reibina, smaršo un plaukst.
(Austra Skujiņa, Krīt manā pavasarī sarma, R: Liesma, 1978., 168 lpp./91.lpp.)
Vairs ilgi nedzīvos roze,
ko tu man sviedi pa logu,–
ko nesaēd tuberkuloze,
to nomāc ar mīlas slogu.
(Austra Skujiņa, Krīt manā pavasarī sarma, R: Liesma, 1978., 168 lpp./132.lpp.)…
