Ja būtu iespēja ceļot laikā, es gribētu uz dienu nokļūt Straumēnos, paskatīties uz lēni plūstošo Lielupi, kurai piekļaujas Straumēnu labības lauki, kult sviestu pie pagraba vītolu ēnā, sestdienas pēcpusdienā izpērties pirtī, sēdēt pie viņu galda….Tā senā dzīve ir uzburta tik spilgti, ka šķiet – būtu iespējams tur pazīt katru stūrīti.
“Straumēnus” var lasīt kultūrvēstures pētniecības nolūkos, var lasīt kā tēlainu izteiksmes līdzekļu paraugu, var lasīt sakostiem zobiem kā obligāto literatūru vai vēl kā savādāk, bet man tā vienmēr būs latvisko sakņu grāmata un skaists sapnis.
…
