Manuprāt, Ojārs Vācietis tik spēcīgi izjuta apkārtējo pasauli, ka ikvienā no viņa dzejoļiem saklausāma harmoniski pretrunīgā domu un jūtu polifonija. Vai arī Ojārs Vācietis baidījās kaut ko nepaspēt pateikt līdz galam, bet taču bija pārāk daudz ko sacīt, lai neapstātos pie vārdiem: “Aizturiet asaras, aizturiet smieklus, aizturiet mīļumu, aizturiet naidu, aizturiet elpu, aizturiet, aizturiet, aizturiet… Ko visu tik nemāca aizturēt! Aizturiet asaras – nelaikā izlīs. Aizturiet smieklus – nevietā paspruks. Aizturiet mīļumu – nepelnīts dabūs. Aizturiet elpu… Tā pati aizraujas brīnuma priekšā. Neko no pasaules neaizturiet, īpaši – laiku. Veltīgas pūles. Bet sabrukt var.”…
