Darba laiku veidi

Darba likumā noteikts, ka darba laiks ir laika posms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Darba laika vispārīgie noteikumi ir noteikti Darba likumā, 130-137.pantos.

Darba laika iedalījums:
1)normālais darba laiks;
2)darba laiks personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem;
3)nepilns darba laiks;
4)virsstundu darbs;
5)nakts darbs;
6)maiņu darbs;
7)summētais darba laiks.

1.Normālais darba laiks.
Darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks nedrīkst pārsniegt četrdesmit stundas. Par dienas darba laiku Darba likuma izpratnē tiek uzskatīts darba laiks diennakts periodā.
Par normālo darba laiku tiek maksāta pilna darba samaksa. Ja ir novirzes no normālā darba laika, tiek maksātas piemaksas, saskaņā ar Darba likuma 65.-68.pantu. Ja dienas darba laiks kādā no nedēļas darba dienām ir īsāks par normālo dienas darba laiku, citā nedēļas darba dienā normālo dienas darba laiku var pagarināt, bet ne vairāk kā par vienu stundu. Šajā gadījumā jāievēro noteikumi par nedēļas darba laika ilgumu – normālais nedēļas darba laiks nevar pārsniegt 40 stundas. Biežāk praksē pielietojamie gadījumi, kad puses vienojās par nobīdēm kādā no nedēļas darba dienām, ir, piemēram, kad darbinieks paralēli darbam mācās izglītības iestādes vakara nodaļā. Likuma ietvaros iespējams gan nodrošināt darba pienākumu izpildi, gan darba dēļ nekavēt studijas. Šis likumā paredzētais nosacījums tiek izmantots arī situācijās, kad uzņēmumā pastāv iespēja noteikt īsāku darba dienas laiku pēdējā nedēļas dienā: piektdienā – septiņas stundas, bet pagarinot pārējo darba dienu darba laiku par 15 minūtēm, pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien – 8.15 stundas. …