Eitanāzija – nozīmē „laba, skaista vai laimīga nāve”. Arī romieši to saprata kā „labu, cieņas pilnu nāvi”. Sākotnēji ar to saprata nomiršanas veidu, kas ir neatkarīgs no citiem, īpaši no ārsta. 16. – 17. gs. T. Mors, F. Bēkons un M. Luters šo jēdzienu saistīja tieši ar otro aspektu – kopš tā laika eitanāzija nozīmē ārsta pienākumu atvieglot nāvi. Eitanāzijas princips norāda uz ārsta pienākumiem, kādi rodas, cilvēkam mirstot, un aprobežojas ar aprūpi, sāpju mazināšanu un psihes nomierināšanu.
20. gs beigās ar eitanāziju pamatos saprot „nāvi bez sāpēm”, ko, dažkārt, aizvieto ar izteicienu „palīdzēt nomirt”.
Ja eitanāziju saprot ne tik vienkārši, kā pieņemamu nāvi, tad to var interpretēt kā nāvi, kas ir laba kāda cilvēka faktiskās vai iespējamās dzīves ietvaros. Tas ir - „viņa interesēs „vai arī „nav viņa interesēs”. Eitanāzijas galvenā tikumiskā problēma ir formulējama šādi: vai nāve ir labāka par dzīvošanu tālāk, un, ja tā ir, tad – kādā situācijā? Galvenais ir izvērtēšanas aspekts – dzīvības izvērtēšana ir kodols diskusijai par eitanāziju, ko nedrīkst apiet.
Ir parādīti divi kritēriji – inertie un eksternie, proti, ieinteresētās personas un sabiedrības interese. …
