Emocijas un likums vispārīgi runājot vienmēr tiek saprasti kā pretstati mūsdienu pasaulē. Emocijas var draudēt un atbalstīt sociālo kārtību. Tās var arī tādā veidā radīt kārtību un dot nozīmi darbībām un attiecībām. Emocijām- kā likumam- ir sekas, rezultāts sociālajā dzīvē un sociālajai dzīvei. Tās ir zināšanu spēks un formas, kas nosaka un vada gan cilvēka domas, gan arī cilvēka darbību. Emocijas apvieno cilvēkus vienu ar otru, tādējādi radot kopienas. Jūtas- un starp tām morālas jūtas- savieno kopienu saites un veido sakārtotu un atbilstošu uzvedību kopienās.
Nācijas un tās institūcijas, it īpaši nacionālās likumdošanas institūcijas, tiek saprastas kā primārās likumu ražotājas, iespējams arī kārtības vissvarīgākās struktūras ražotājas. Tam visam ir emocionāla saistība, tā kā emocijas, kas ir bijušas nacionāli stiprinātas un veicinātas ar likuma, izpildvaras un tiesu varas palīdzību, ir tās emocijas, kas tiek vērstas tieši uz nāciju.
Emocionalitāte kā likums vai kārtība ir attieksmes fenomens. Ja vēlamies apskatīt sfēras vai vietas, kur emocijas un kārtība satiekas un mijiedarbojas, tad vajadzētu ne tik daudz apskatīt likuma valodu, cik normativitātes valodu un likumīgo nozīmību. …
