Starpvaldību teorija uzskata, ka galvenās, kas virza Eiropas integrāciju ir nacionālo valstu valdības. No vienas puses arī Eiropas Savienībā tas atspoguļojās, bet tajā pašā laikā lielu lomu integrācijas teorijā spēlē arī Eiropas Savienības institūcijas, kas šo integrāciju vada un kontrolē. Šajā jautājumā starpvaldību teorijas piekritēju viedoklis pilnībā nesakrīt ar ES struktūru.
Reālie starpvaldību teorijas pārstāvji uzskata, ka galvenais sarunu process ir vienošanās. Arī šī pazīme tikai daļēji ir redzama ES. No vienas puses, vienošanās gan valstu starpā, gan ES institūciju iekšpusē notiek, bet no otras puses, piemēram, vajadzīgo rezultātu Eiropas Komisijā panāk ar kvalificētā balsojuma palīdzību. Rezultātā nevarētu teikt, ka tā ir pilnīga vienošanās, ja dažu pārstāvju viedoklis vairākuma priekšā tiek nospiests.
„Kaulēšanās” Eiropas Savienības iekšienē, manuprāt, visvairāk notiek tieši Eiropadomē. Tā iemesla dēļ, ka šeit lēmumus ir jāpieņem pēc vienprātības principa. Tā kā to panākt ir grūti, vienā gadījumā kādas valsts pārstāvis var piekāpties, ar nosacījumu, ka nākamajā, viņam interesējošā jautājumā, šī piekāpšanās viņam tika „atlīdzināta” ar viņam pozitīvi rezultātu.
Vēl Eiropas Savienībā ir redzamas tādas liberālā integovermentālisma iezīmes kā valdības prioritātes dažādās politikas jomās. Tas ir pilnīgi saprotami, jo katra jomā ir savas vajadzības un mērķi, līdz ar to arī prioritātes atšķiras. Tāpat tās atšķiras arī valstu starpā.
…
