Mediju cenzūra Latvijā un tās sekas

Secinājumi
1. Kā rāda vēsture, cenzūra pastāvējusi visos laikos, taču dažkārt tā tikai maina formu, lai pielāgotos konkrētajai situācijai valstī. PSRS ir spilgts piemērs tiešajai cenzūrai, taču, kā zināms, pastāv arī netiešā cenzūra, kas aktuāla bijusi vienmēr un īpašu uzplaukumu tā piedzīvo brīdī, kad valstī ir krīze vai tā atrodas kara attiecībās ar citu valsti.
2. Mūsdienās cenzūra pastāv un tiek attaisnota ne tikai totalitārās, bet arī demokrātiskās un pat liberālās valstīs. Taču joprojām atklāts ir jautājums par cenzūras robežām.
3. PSRS laikā mediji bija instruments, kas palīdzēja spēlēties ar sabiedrību, un Padomju Savienībai tas izdevās tik vienkārši tāpēc, ka cilvēki tika pakļauti pilnīgai dezinformācijai no ārpuses.
4. Pēc PSRS sabrukšanas mediju auditorija bija pārsteigta par skarbo realitātes ainu informatīvajā telpā, tāpēc mazinājās sabiedrības uzticība medijiem.
5. Mainoties informācijas videi, mainās arī cenzūras veidols. Rodas aizvien jaunas nianses – pašcenzūra, slēptā cenzūra u.tml.
6. Grūti pateikt, vai mūsdienu korupcija un cenzūras saknes meklējamas PSRS laiku režīmā, taču viens ir pavisam skaidrs – cenzūra, gluži tāpat kā nezāle, pilnībā neiznīks nekad.
7. Kaut arī teorētiski demokrātiskā valstī cenzūra nav attaisnojama, tā joprojām pastāv, ieņemot aizvien citus veidolus, nianses.
…