Runājot par komunisma sabrukumu Centrālajā un Austrumeiropā, noteikti atsevišķi ir jāizdala Polijas gadījums, jo tur līdz ar Jaruzeļska prezidentūru jau 1980.gados Polijā sāka norisināties politiskas pārmaiņas. Jaruzeļskis bija politiķis, kurš bija pilnīgi pārliecināts, ka statisms, centralizācija, regulācija bija atbilde uz visām Polijas problēmām. Tieši šī iemesla dēļ Jaruzeļskis ilgi atteicās no sarunām ar pagrīdes pretošanās sociālo kustību Solidaritāte. Tas tāpat nozīmēja, ka Jaruzeļskis bija pret Gorbačova ierosinātajām strukturālajām pārmaiņām Padomju Savienībā. Situācija varētu būt salīdzināma ar Francijas situāciju Napoleona laikā, kad cīnījās tradicionālie politiskie uzskati pret Napoleona piekritējiem. Polijas gadījumā komunistiskās partijas līderi bija Stefans Olzovskis un Mječeslavs Rakovskis. No otras puses bija Solidaritāte, kurā jau 1980.un 1981.gados darbojās jaunās paaudzes studenti un strādnieki, kuri nebija ar mieru samierināties ar sociālo nevienlīdzību valstī. …
Visās bijušās PSRS republikās komunistisko režīmu sabrukumos liela nozīme ir Mihaela Gorbačova realizētajai politikai, kas paredzēja brīvāku pieeju, varas decentralizāciju un ekonomiskās reformas visās PSR. Gorbačovs politisko eliti nostādīja fakta priekšā, ka apkārt ir reāla politiskā, sociālā un ekonomiskā pasaule, nevis mikroklimats, kuru vienmēr ir sagādājuši politiķi visiem PSR iedzīvotājiem, kā labajā, tā sliktajā nozīmē. Tieši Gorbačova reformas pievērsa Rietumvalstu uzmanību Padomju režīmam, kas izrādījās vardarbīgs, ekonomiski neizdevīgs un neparocīgs politiskajām un sociālajām pārmaiņām. Ekspansijas politika Rietumiem likās ļauna un nepieņemama un Gorbačova vēlme mainīt situāciju simpatizēja Rietumvalstīm un deva signālu Padomju Krievijas okupētajām valstīm, ka ir iespēja atgūt neatkarību. Bija trīs īpašas lietas, kuras vēlējās mainīt Gorbačovs: politiskās pārmaiņas, militārā spēka nepielietošana un birokrātijas samazināšana, kuras viņš uzsvēra savā 1989.gada runā Eiropas Padomei Strasbūrā oponējot Brežņeva doktrīnai.
