Sakaru sistēmas attīstības vēsture.
Modernas sabiedrības loceklis par pašsaprotamu uzskata ātra un sazarota sakaru dienesta pastāvēšanu, turpretī aizvēsturisko ģinšu un cilšu locekļi par dabisku uzskatīja to, ka šāda dienesta nav un tas nav vajadzīgs. Šo kopienu locekļi pietiekami cieši saskārās ikdienas darbos: medībās, zvejā, augu, sakņu un augļu vākšanā, aizsardzībā un uzbrukumā, lai nejustu vajadzību pēc speciālas sakaru sistēmas veidošanas.
Sakaru dienests pirms mūsu ēras.
Nepieciešamās ziņas kopienas locekļi nodeva tiešas saskarsmes ceļā vai (sliktākajā gadījumā) dauzot pa kādu skanīgu priekšmetu. Aina radikāli mainījās reizē ar cilšu apvienību un valstu rašanos. Jo plašāka bija kādas valsts teritorija, jo plašāku reģionu apdzīvoja kādas cilts locekļi, jo skaudrāka bija vajadzība pēc īpašas sakaru sistēmas, pēc regulāra sakaru dienesta. Visvairāk šāda dienesta nepieciešamību izjuta cilšu virsaiši, karaspēku komandieri, ķēniņi un provinču pārvaldnieki.
…
