Kārlis Skalbe
‘’KAĶĪŠA DZIRNAVAS’’
Stāsts ir par labo melderi, kurš labu gribēdams, rūpējoties par savu ģimenes godu – dodot meitām pūru, zaudēja savas dzirnavas, kas ik dienu strādāja murra, murra,murr... Bez dzirnavām kaķītis nezin kurp,lai dodas, tādēļ sākas viņa garais ceļs pa pasauli. Cerību pilns kaķītis dodas pie savām meitām, kam tik ļoti bija palīdzējis, bet visas tam grūtā brīdi atsaka un izliekas, ka ir ļoti aizņemtas ar rūpēm par savām jaunajām ģimenēm, kurā diemžēl vietas kaķītim nav... Kaķītis gāja, gāja meklējot kādu patvērumu, kurā būtu gaidīts. Suņi viņu trenkāja, puikas apmētāja ar akmeņiem un dzenāja. Tā viņš bija izgājis pus ķēniņa valsts. Līdz nonāca ķēniņa pilsētā, pie pašas ķēniņa pils! Un,kurš to būtu domājis? Tieši šeit viņu uzņēma un sagaidīja ar prieku. Gluži negaidot, kaķītis bija ticis lielā godā! Kā galma runcis, viņš laka pienu, cik uziet. Taču arī viņš izdarīja nozīmīgu darbu. Viņš ķēniņam bija palīdzējis ‘’sasildīt sirdi’’ un saskatīt labo, tādejādi ļaunumu un atriebības alkas, atstājot aiz muguras. Nu pilī beidzot dega gaismas, mazā Ilzīte varēja būt siltumā un baltais runcis atguva savas dzirnavas, murra murr, murra murr...
…
