Latvijā arvien vairāk uzmanības tiek veltīts atkarības ārstēšanai, neviens vairs nešausminās par pusaudzi-alkoholiķi vai mazgadīgu datoratkarīgo, bet cenšas (tā vismaz vajadzētu būt!) izmantot visus pieejamos un izveidotos mehānismus, lai bērnam palīdzētu atgriezties normālā dzīvē. Tiek piedāvātas arī dažādas atbalsta grupas un terapijas atkarīgo bērnu vecākiem. Taču vēl arvien par maz uzmanības tiek pievērsts līdzatkarīgajiem, t.i., dzīvesbiedriem, bērniem, mazbērniem, kas dzīvo atkarīgā ģimenē, bet paši nav tieši atkarīgi no kāda atkarību izraisoša priekšmeta vai vielas. Darbā turpmāk tiks apskatīts atkarības jēdziens, līdzatkarīgā psiholoģiskais stāvoklis, līdzatkarīgo bērnu tipizācija, ieskicētas terapijas iespējas un atkarības profilakse.
Kas ir atkarība? Starptautiskajā slimību klasifikatorā ICD-10 atkarības sindroms ir definēts šādi:
“Simptomu grupa, ko veido uzvedības, kognitīvi un somatiski simptomi, kas radušies pēc vielu atkārtotas lietošanas un tipiskos gadījumos izraisa stipru tieksmi pēc vielas, grūtības pašam kontrolēt tās lietošanu, par spīti tās kaitīgām sekām; pacients dod priekšroku vielas lietošanai salīdzinājumā ar citām nodarbībām un pienākumiem, pieaug tolerance, un dažreiz rodas somatisks abstinences stāvoklis.
Atkarības sindroms var rasties pret specifisku psihoaktīvu vielu (piem., tabaku, alkoholu vai diazepāmu), pret vielu grupu (piem., opioīdu narkotikas) vai pret plašāku farmakoloģiski dažādu psihoaktīvu vielu spektru.”…
