RADIOAKTIVITĀTE
Radioaktivitātes cēlonis - ir radioaktīvā elementa atomu nestabilitāte. Mainoties vai sabrūkot šo atomu kodolu struktūrai lielākā enerģija atbrīvojas siltuma un radioaktīvo staru veidā, bet radioaktīvais elements pārvēršas stabilā vai arī citā radioaktīvajā elementā
Radioaktivitāte ir dažu nestabilu kodolu īpašība, saistībā ar kuru tie spontāni sabrūk, radot citu elementu kodolu un izstarojot radioaktīvo starojumu. Šis process tiek apzīmēts kā radioaktīvā sabrukšana.
Radioaktīvie izotopi - sākotnējā (atskaites) radioaktīvā elementa sabrukšanas process notiek noteiktā ķīmisko elementu rašanās secībā, turpinoties šim sabrukšanas procesam. Izpētīti vairāku radioaktīvo elementu sabrukšanas procesi, kā rezultātā secīgi rodas noteikti ķīmiskie elementi (to rinda), kurus var uzskatīt par nukleīdu (kodolu) dalīšanās starpproduktiem. Vienlaicīgi tie ir tā sauktie radioaktīvie izotopi ar selektīvām īpašībām un raksturojošiem parametriem. Radioaktīvo elementu atomu sabrukšana ir spontāns/nejaušs process, tomēr, ņemot vērā lielo skaitu vielās, tas pakļaujas varbūtības likumiem un ārēji izpaužas kā likumsakarīga parādība. Radioaktīvās sabrukšanas ritmu nav iespējams izmainīt. Radioaktīvo elementu pussabrukšanas periodi ir ļoti dažādi (piemēram, radonam 222Rn tas ir 3,8 dienas, rādijam 226Ra – 1622 gadi, bet urānam 238U tie ir 4.4 * 109 gadu). Tiek uzskatīts, ka radioaktīvais elements savu mūžu beidzis un pārvērties stabilā elementā, ja pagājuši 10 pussabrukšanas periodi.…
