16. gadsimts bija milzīgs lēciens uz priekšu kultūras attīstībā. Tas bija reformācijas laikmets. Jaunizveidotā zinātne vairs nebija zināšanu summa, kas mantota no pagātnes un balstīta uz seno autoru gudrību, bet iespiešanās īstenajā matērijā, kas nav izpētīta līdz galam.
Politika vairs nebija reducējama uz varas, kas saņemta no debesīm, attiecību hierarhijas nodibināšanu, bet tā bija spēku cīņa, kas cenšas panākt nenoturīgu līdzsvaru.
17. – 18. gadsimtā Eiropas vēsture kļuva tik diferencēta, ka visaptveroši raksturojumi un secinājumi attiecībā pret to jāizdara ar lielu piesardzību. Jau 17. gadsimta vidū pastāv visdažādāko valstu tipi: monarhijas, kas pāriet no rokas rokās mantojuma ceļā; vēlētas monarhijas; valstis ar republikāniski oligarhisku satversmi; Anglijas tipa valstis, kurās jau bija notikuši konstitucionāli eksperimenti un ar tiem saistītās politiskās vētras u.c.
svarīga šī perioda iezīme ir tā, ka notika fundamentālas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē, pārmaiņas, kuru virzieni iezīmējas jau viduslaiku beigu periodā, un norisēja visas sabiedrības jauna strukturalizācija, visu sociālo struktūru pārgrupēšanās. …
