Es vienmēr esmu piekritusi tam, ka balsot, piemēram, vēlēšanās drīkst tikai Latvijas pilsoņi, kas dzīvo visu mūžu Latvijā, nevis ir nokārtojuši sev pilsonību. Man nav nekas arī pret to, ka cilvēks iegūst to pilsonību, bet pēc būtības balsi tajās pašās vēlēšanās viņam nevajadzētu piešķir. Ja nu gadījumā viņš ir bijis bēglis vai kaut kas tamlīdzīgs, tad, manuprāt, pat pilsonību nevajadzētu piešķirt. Tie nu ir tikai mani uzskati. Zinu, ka tie atšķiras no citiem, bet nu par to es īpaši neuztraucos. Katrs cilvēks drīkst izteikt savu viedokli. Zinu, ka visi ir vienlīdzīgi kaut savu pilsonību ir ieguvuši jebkādā veidā, likumi jau vienalga ir vienādi. No vienas puses ir labi, ka mūsu valsts pieņem cilvēkus no citām valstīm un piešķir arī tās pašas tiesības un noteikumus pamatiedzīvotājiem. Personas tiesiskais statuss atšķiras atkarībā no tā vai dotajai personai ir pilsonība, tai ir ārvalstnieka vai bezvalstnieka statuss attiecīgā valsts teritorijā. Šādiem cilvēkiem mūsu valstī attiecas tādi paši likumi kā pārējiem valsts pilsoņiem. Ja ir šķērsota mūsu valsts teritorija, tad arī attiecas visi valsts likumi. Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Pilsonība ir īpašu attiecību kopums starp valsti un pilsoņiem. Tās ir divpusējas attiecības, kurās pilsonim ir gan tiesības un brīvības, gan pienākumi un atbildība, tāpat valstij ir pienākumi pret pilsoņiem. …
Valsts nevar eksistēt bez stabiliem pastāvīgiem sakariem ar iedzīvotājiem, kuru vairākums ir valstij pastāvīgi, uzticīgi pilsoņi, jo pilsoņiem valstī ir noteicošā loma, kura izpaužas apstāklī, ka demokrātiskā sabiedrībā pilsoņi paši nosaka valsts attīstības virzienus, patstāvīgi iedarbojoties uz valsts politiku savu pilsonisko tiesību realizēšanas ceļā. Valsts garantē saviem pilsoņiem visaugstāko iespējamo tiesību kompleksu, kas tādā ziņā nav pieejams nepilsoņiem, ārvalstniekiem vai bezvalstniekiem. Cilvēka un pilsoņa tiesiskais statuss, kā tiesību, brīvību un pienākumu sistēma tiek nostiprināta konstitūcijās un citos normatīvi – juridiskajos aktos. Tiesību un pienākumu sistēma ir ne tikai valsts vārdā uzlikti obligāti, derīgi, lietderīgi uzvedības modeļi vai standarti, kas nodrošina veselas sociālās sistēmas spēju eksistēt un normāli funkcionēt, tajos tiek atspoguļotas valsts un indivīda savstarpējas attiecības, kuras prasa noregulēšanu un sakārtošanu.
