Ekonomiskās sistēmas mērķis ir augstāka galarezultāta sasniegšana. Tas ietver vairākus rādītājus: ekonomikas izaugsme, efektivitāte, ienākuma sadale, makroekonomiska stabilitāte,
attīstības mērķi, tautas (valsts) eksistence, pastāvēšana.1
Bet ir jāatceras, ka ekonomika neveidojas tikai vien no ekonomiskās sistēmas, ekonomikā liela nozīme ir arī vides faktoriem un valdošajai politikai.
Ekonomisko sistēmu, iedala trijās daļās, lūk, tās būs:
1.Brīvā tirgus ekonomika. Pamatā šajā ekonomikā resursu sadales process notiek ar tirgus starpniecību. Brīvajā tirgus ekonomikā valda brīva konkurence, līdz ar to ir vieglāk noteikt, kura prece ir labāka, jo to nosaka tirgus, pieprasījums un piedāvājums. Man šķiet, ka nozīmīgi ir tas, ka brīvajā tirgus ekonomikā pastāv privātīpašums, jo tikai uzņēmuma īpašnieks atbild un organizē nepieciešamās izejvielas, iegūto peļņu un preces nepieciešamo daudzumu. Uzņēmumā saražotā prece gandrīz vienmēr nonāk pārdošanā citiem, kaut arī pastāv liela vienveidīgu preču konkurence, taču ražotāji ir tie, kuri paši nosaka, cik daudz, kam, ko un kā saražot.…
Ejot laikam, sabiedrībā vienmēr valdīs tāds jēdziens kā ekonomika. Ja dažādi gudrie nesāktu domāt par to kā apzīmēt un nosaukt mūsu izdzīvošanas, iztikas un sadzīves notikumus, tad diez vai mēs spētu iedomāties, ka tā varētu būt mūsu pašu radītā ekonomika. Bet ir iespējams, ka vēl joprojām dažiem cilvēkiem tāds vārds kā ekonomika neko neizsaka, tāpēc tā ir jāizpēta un jāiedziļinās tajā. Kā zināms ekonomikas teorija radās nesen tikai 18.gadsimtā. Līdz šim laikam un arī vēl joprojām katrs uztver vai uztvēra ekonomiku savādāk. Vienam tā bija tikai sabiedriska mājsaimniecība, citam atkal dabiska saimnieciska darbība, lai saražotu nepieciešamos produktus, arī tautsaimniecības pamati un ievads tautsaimniecībā. Savukārt kapitālisma laikā radās termins politiskā ekonomija-zinātne par sabiedriskās iekārtas saimnieciskās darbības likumiem, kā autors bija A. Monkretjēns.
