Viņa galvenais uzdevums bija cīnīties pret baznīcu un klerikālismu, pret vienpersonisku (karaļa) varu un augstmaņiem. Voltērs nespēja samierināties ar pastāvošo ļaunumu un nevainīgu cilvēku ciešanām, tādēļ asi izsmēja visas pastāvošās pozitīvās reliģijas (īpaši darbā "Kandids"). Voltērs atbalsta uzskatu, ka ļaunuma pastāvēšana nav cilvēka prātam atrisināma, bet noliedz visus sofismus un Dieva attaisnošanas teorijas (piemēram, Leibnica teoriju). Lai gan Voltērs asi vērsās pret reliģiju un baznīcām, tomēr arī viņš atzina Dieva kā Augstākās būtnes eksistenci - viņš bija deists. Viņš uzskatīja, ka Dievs ir radījis pasauli, bet pēc tam vairs neiejaucas tās lietās, Voltērs tomēr nenoliedza Dieva kā soģa lomu cilvēka dzīvē. Voltēram pieder teiciens: "Ja Dieva nebūtu, to vajadzētu izdomāt".
Ruso galvenā vēsturiskā nozīme ir meklējama nevis viņa filozofiskajās pārdomās, bet socioloģiskajās, politiskajās, psiholoģiskajās un pedagoģiskajās idejās. Ruso ļoti drosmīgi kritizē Francijas sabiedrisko iekārtu, pie kam viņš vēršas ne tikai pret pastāvošo iekārtu, bet arī pret opozīciju. Ruso domāja tālu uz priekšu un aicināja gāzt pastāvošo sabiedrisko iekārtu, kuras galvenā pretruna bija starp kultūru un dabu, starp jūtām un racionālo domāšanu. Izeju no visām šīm pretrunām Ruso saskatīja audzināšanas sistēmas un metožu grozīšanā (darbs "Emīls" - audzināšana, kas balstīta uz jūtām).
…
