Šī darba mērķis ir analizēt cilvēka atainojumu Džovanni Bokačo darbā “Dekamerons” un izvērtēt, kā šis atainojums korelē ar 14. gadsimta kultūrvēsturiskā konteksta pārejas periodu no viduslaiku pasaules uzskata uz renesanses humānismu. Pētījuma objekts ir trīs noveles no “Dekamerona”: desmitā novele (Alibeka un Rustiko stāsts), sestā novele (Pinučo un Nikolozas stāsts), un piektā novele (Donna Dianora un mesera Ansaldo stāsts).
“Dekamerons” ir unikāls 14. gadsimta literatūras piemineklis, kas iezīmē pāreju no viduslaiku teocentriskās pasaules uztveres uz renesanses antropocentrisko skatījumu. Bokačo rakstīja šo darbu tieši pēc 1348. gada mēra epidēmijas Florencē, kas nogalināja gandrīz pusi pilsētas iedzīvotāju (Britannica 2025).…
