Savā individuālpsiholoģijā A.Adlers, tāpat kā Z.Freids, atzīst psihes apzināto un neapzināto pusi, bet noraida libido (pieņemtu psihisku enerģiju) kā galveno intenci (lat.intento – tieksme). A.Ādleram ir īpaša bezapziņas jēdziena interpretācija jeb priekšstats par psihes neapzināto daļu. Viņš nerunā ne par kādu dziļāko neapzināmu psihes daļu, tātad uzskata, ka vienkārši ir lietas, kuras mēs apzināmies, un lietas, kuras mēs neapzināmies, bet tas, kas ir neapzināts, var tikt apzināts.
A.Adlers uzskatīja, ka svarīgākā ir neapzināta tieksme pēc pārākuma, pilnības un kopības ar citiem izjūtas. Atšķirībā no Z. Freida, A.Ādlers pasludina, ka cilvēka nākotne nosaka viņa tagadni. Tas, pēc kā cilvēks savā dzīvē tiecas, kas ir viņa dzīves mērķis, kāda ir cilvēka orientācija uz nākotni, nosaka to, kā cilvēks dzīvo tagad. Virzošie spēki A.Ādleram - vai nu kopības izjūta kā pozitīvais virzošais spēks, vai arī tiekšanās pēc pārākuma kā nevēlamais virzošais spēks.…
