Mani piesaistīja Krustiņa tēls, jo noteikti ikviens šajā dzīvē kaut vienreiz nav zinājis, kā rīkoties, ko no šī brīža mainīt. Rakstnieks Rūdolfs Blaumanis, manuprāt, ir izveidojis tik patiesu, bet tajā pašā laikā skarbu dzīves lappusi, ka, nezinot lugas beigas, var pateikt, ka ne ar ko labu tā nebeigsies. Kļuva sarežģītāk, mezglaināk un smagāk, bet Krustiņam bija ļauts izvēlēties tikai vienu ceļu.
Pēc manām domām, pretrunas Krustiņu nomāca visu dzīvi, jo, piemēram, ar Ilzi viņš tika nodzīvojis visu bērnību, bet tāpat kaut kas ģimenes attiecībām pietrūka, un viņš to sajuta.