Ekonomikas teorija ir mācība par to, kādā veidā cilvēki izmanto ierobežotos resursus, lai maksimāli apmierinātu savas vajadzības. Lai gan ekonomika ir pazīstama jau sen, pirmie par to runāja Ksenofons (430-355 p.m.ē) un vēlāk arī Aristotelis (384-322 p.m.ē), tomēr kā sabiedrības zinātne tā radās krietni vēlāk, proti, tikai 18.gadsimtā. Termins ekonomika ir aizgūts no grieķu valodas vārda oikonomia, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem : oikos - māja, mājsaimniecības un nomos – likums. To var tulkot kā „māku pārvaldīt mājas saimniecību” 1, taču jāsaprot, ka tā ir mājsaimniecība sabiedrības mērogā.
Ekonomikas teorija sākotnēji tika dēvēta par politisko ekonomiju, kuras pamatlicējs bija angļu ekonomists Ādams Smits, kurš publicēja darbu ar nosaukumu „Pētījums par tautu bagātības darbu un cēloņiem”. Tikai 19.gadsimta otrajā pusē politiskās ekonomija tika pārdēvēta par ekonomikas teoriju ( angļu valodā – economics). Pirmo reizi šo apzīmējumu lietoja angļu ekonomists V.S. Dževonss savā nepabeigtajā darbā Ekonomikas principi. A.Maršals ( angļu ekonomists) pierādīja, ka atšķirībā no politiskās ekonomijas, kas ir šķiriska zinātne, economics uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķirisko pieeju atsevišķu jautājumu skaidrošanā. Vairāki autori uzsver, ka ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām.…
Ekonomika ir plaša zinātne, tādēļ tajā pastāv atsevišķi pētāmie virzieni- makroekonomika un mikroekonomika. Mikroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas pēta kā rīkojas atsevišķas mājsaimniecības, firmas, kā darbojas konkrētas preces tirgus, kā mainās konkrētas preces vai pakalpojuma cena un kā tas ietekmē konkrēto tirgu. Tā ir mācība par individuāla tirgus darbību, par to, kā tajā veidojas konkrētas preces un pakalpojuma cena, pārdevēja ieņēmumi un izdevumi, kā mainās nodarbināto skaits uzņēmumā vai nozarē. Savukārt makroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas pēta ekonomiskos procesus visas tautsaimniecības līmenī, piemēram, inflācija, bezdarbs, iekšzemes kopprodukts u.tml. Makroekonomika dod zināšanas par ekonomiskās aktivitātes ietekmētājiem – kopējo ienākumu, bezdarbu, vidējo cenu līmeni un inflāciju. Mikroekonomika un makroekonomika viena otru neizslēdz (tām ir arī kopīgi izpētes virzieni), tās drīzāk ļauj labāk izprast vien otru. Piemēram, varētu teikt, ka mikroekonomika dod zināšanas par vienu rozi, bet makroekonomika – par rožu krūmu.
