18.gs. 80. gados Francija atradās feodālā absolūtisma krīzē. Sekoja gan apsīkums tirdzniecībā un rūpniecībā, kā sekas Francijas tirgus atvēršana Anglijas lētajām precēm, un kas izraisīja bezdarba pieaugumu, gan vispārēja nabadzība, kas izraisīja daudzus nemierus. Neražas 1775. un 1785. gadā, bargā 1788. gada ziema un 1789. gada karstā un sausā vasara sadārdzināja pārtikas cenas. Iedzīvotāju lielākā daļa, kā pilsētās tā laukos, grima dziļā nabadzībā pārlieki smago nodokļu dēļ. Zemniekiem bija jāmaksā augstas nodevas un jāpilda klaušas, jo valdība neļāva paaugstināt cenas lauksaimniecības produktiem. Iepriekšējo gadu pārprodukcijas dēļ, bija samazinājušās labības un vīna cenas, kas savukārt samazināja ienākumus no zemes, to zemes īpašnieki centās atgūt uz zemnieku rēķina. Sabiedrībā veidojās arī īpašs slānis (tā saucamā ceturtā kārta, kas pastāvīgi izraisīja nemierus) – laukstrādnieki un apkārt klejojoši strādnieki. Izveidojusies situācija liecināja par valsts pārvaldes un sabiedrības krīzi.…
