“Turpmākos gados krīzes un draudi tikai vairosies, nevis mazināsies, un tiks izvirzīti nozīmīgi draudi starptautiskajam mieram, drošībai un daudzu nāciju interesēm.” (Michael Lund)
Vēl nesen starptautisko konfliktu zinātne pievērsa uzmanību starpvalstu kariem. Kara definīcijas, kuras visbiežāk izmantoja vienu paaudzi atpakaļ, balstijās uz kaujām, kurās cīnījās starptautiski atpazīstamu valstu armijas, un to zaudēm.
Vienmēr ir pastāvējuši pilsoņu kari, kuros divas vai vairāk internālas grupas sacentušās par varu vienā valstī. Tāpat pēdējos divus gadsimtus ir piedzīvoti vairums revolucionāru karu par nacionālo atbrīvošanu, kurās kolonizēti cilvēki cīnījušies par savu brīvību. Un neskatoties uz pēdējos gadsimtos piedzīvoto starptautisko karu postu, tie nav zaudējuši teorētisko un empīrisko pētījumu zumanību.
Tomēr pēdējā paaudzē valstu iekšējie konflikti, nevis starpvalstu konflikti, ir kļuvuši par likumu, ne vairs par izņēmumu. Apmēram divas trešdaļas šo karu ir notikuši nabadzīgākajās valstīs. daudzas no zaudējošajām valstīm ir zaudējušas gandrīz vai pilnībā to spēju uzturēt kārtību, kur nu vēl panākt, lai politika palīdz to sabiedrībai un ekonomikai attīstīties.…
