Pienākuma jēdziens ir daudzveidīgs, bagāts, un to pētī deontoloģija (gr. deon – vajadzīgais, nepieciešamais) – mācība par pienākumiem un tiesībām, morālajām prasībām, normatīviem: tā ir sava veida ētikas un loģikas sintēze, normu loģika, pienākumu loģika.
Deontoloģijas jēdzienu sevišķi plaši lieto medicīnā, tā ir medicīnas darbinieku profesionālā ētika.
Dziļāk skatot pienākuma jēdzienu, ir jāiztirzā tā saistība ar nepieciešamību un nejaušību, ar nepieciešamību un brīvību, ar cilvēka izvēles determināciju un brīvo gribu, ar tiesībām, racionālo un emocionālo, ar cilvēku tieksmēm. Lai izvairītos no problēmu labirintiem, īsumā skarsim šādus jautājumus:
pienākums un brīvība;
pienākums un cilvēka tieksmju, interešu mūžīgais strīds;
pienākums un vara, piespiedu spēks un brīvā griba;
viltus pienākumi.
Pienākums un brīvība pirmajā mirklī šķiet kā nesavienojami pretstati, kā zeme un debess. Pienākums prasa mācīties, strādāt, paklausīt vecākiem, skolotājiem, priekšniekiem, būt kārtīgam, priekšzīmīgam. Bet brīvība?!… es varu darīt kas man patīk; dzenāt bumbu, iet uz kino, satikties ar draugiem, doties klaiņojumos, nerēķināties ar kādām normām un noteikumiem. Taču otrajā gadījumā mēs esam nonākuši vēl lielākā atkarībā, nebrīvē: atkarībā no instinktiem, temperamenta, savām kaprīzēm, nekulturālības.
…
