Epilepsijas raksturojums un tās tiesu psihiatriskais novērtējums

Slimība ir īpatnējs bioloģisks process, kas rada traucējumus normālās fizioloģiskās norisēs hiperfunkcijas, hipofunkcijas vai disfunkcijas veidā, apdraudot organisma eksistenci. Slimības izpaužas slimību pazīmēs jeb simptomos, tādēļ dažādām slimībām ir savi raksturīgi simptomi, kas ļauj slimības precīzi konstatēt. Nereti simptomi parādās kā noteikti simptomu kompleksi, ko sauc par sindromiem. Dažreiz par epilepsiju sauc slimību, bet dažreiz tas ir tikai sindroms. Tā ir tautā tā saucamā krītamā kaite (cilvēks nokrīt un viņam sākas krampji uz divām minūtēm). Ja šādu lēkmju iemeslu nevar atrast, tad runā par epilepsiju kā slimību, bet ja iemesls ir, tad epilepsija ir sindroms. Pamatviedoklis: smadzenēs uzkrājas lādiņi, kas izlādējas krampju veidā. Tā var būt saistīta ar vielmaiņas traucējumiem smadzenēs, kādu pataloģisku slimību u.c. Atkarībā no izraisītāja epilepsiju ārstē dažādi speciālisti (neirologs, onkologs). Vadoties no medicīniskā un juridiskā nepieskaitāmības kritērija, ir svarīgi precīzi diagnosticēt slimību un noteikt to psihisko procesu patoloģiskās izmaiņas pakāpi, šīs pakāpes dziļumu, kas rada nepieskaitāmības stāvokli un padara indivīdu par rīcības nespējīgu. Lai veiktu šos uzdevumus pielieto šādas izmeklēšanas metodes: psihiski slimo diagnostiku, somato – neiroloģiskās izmeklēšanas metodes, psiholoģisko eksperimentu un psiholoģisko diagnostiku, dažādas laboratorijas izmeklēšanas metodes (klīniskās, bakterioloģiskās un bioķīmiskās) kā arī augstāko nervu darbības izmeklēšanas metodiku. Par nepieskaitāmiem jānovērtē tikai tie epileptiķi, kuriem konstatēti apziņas traucējumi ( somnambulisa transs, deliriozais sajukums, disforija ar apziņas apēnošanos, epilepsijas psihotiskie stāvokļi, pēclēkmes reziduālie murgu stāvokļi, tāpat arī abscences un līdzīgas petit mal formas ). Nepieskaitāmi arī tie epilepsijas slimnieki, kam novērojama pietiekami dziļa plānprātība. Ja ieslodzījuma vietās epilepsijas lēkmes atkārtojas pārāk bieži un tās nevar ierobežot ārstējot, slimnieki ievietojami psihiatriskajās slimnīcās, bet, ja tie sevišķi bīstami, tad speciāla tipa slimnīcās. Par rīcības nespējīgiem atzīstami tikai tādi slimnieki, kuriem konstatējama atbilstoša plānprātība. Tātad epilepsijas diagnoze pati par sevi vien neizlemj nevienu no tiesu psihiatriskajām problēmām, un epileptiķi attiecīgos gadījumos var būt pieskaitāmi, var tikt sodīti. Šie slimnieki var izciest sodu un būt pat par lieciniekiem.