-
Viduslaiku māksla. Arhitektūra Bizantijā
Bizantijas māksla neattīstījās kopsolī ar Bizantijas valsti. Savu pirmo uzplaukumu tā pārdzīvoja tikai Justiāna I (483-565) valdīšanas laikā. No Bizantijas teorētiķa Isadora (6. gs 2. puse-7. gs. 1. puse) rakstos minētajiem daudzajiem celtņu tipiem mūsdienās pazīstami tikai divi pils un dievnams. 19. un 20. gadsimta izrakumi Konstantinopolē sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par imperatora piļu plānojumu. Liekas, ka pilis veidojušās no pagalmiem, ap kuriem grupējušās ar velvēm un kupoliem segtas telpas. Turpretim saglabājušies vairāki Bizantijas dievnami, kas bija pārvērsti par iekarotāju turku mošejām. Kristīgās mākslas veidošanās periodā (4.-5. gs.) dievnamus var iedalīt divās grupās:
1)bazilikas;
2)centriskas velvju celtnes uz apaļas, kvadrātiskas, astoņstūra vai krusta pamatnes.
Kopš 6. gs. Bizantijā plaši izplatījās un par raksturīgāko celtnes tipu kļuva bazilika ar kupolu. 10. gadsimtā Bizantijas celtnieki radīja jaunu centriskās sistēmas variantu – krusta kupola celtni. Visos periodos celtniecības materiāli bija ķieģelis un akmens.
Bizantijas arhitektūras galvenā tēma ir kupols. Arhitekti pārņēma celtniecības tradīcijas daļēji no Romas, daļēji no Sīrijas un Mazāzijas, kur jau 5. gadsimtā bija izveidojusies savdabīga arhitektūras skola.
No Mazāzijas nāca arī simboliskie priekšstati par dievnamu un tā daļām. Pēc šiem priekšstatiem visa celtne simbolizēja kosmosu, kupols - debesis, celtnes taisnstūra pamats – zemi, bet katra siena - vienu gadalaiku. Ieeja atradās rietumu pusē, bet altāris – austrumu pusē, viena siena bija pavērsta pret ziemeļiem, otra – pret dienvidiem.…
Bizantijas māksla neattīstījās kopsolī ar Bizantijas valsti. Savu pirmo uzplaukumu tā pārdzīvoja tikai Justiāna I (483-565) valdīšanas laikā. No Bizantijas teorētiķa Isadora (6. gs 2. puse-7. gs. 1. puse) rakstos minētajiem daudzajiem celtņu tipiem mūsdienās pazīstami tikai divi pils un dievnams. 19. un 20. gadsimta izrakumi Konstantinopolē sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par imperatora piļu plānojumu. Liekas, ka pilis veidojušās no pagalmiem, ap kuriem grupējušās ar velvēm un kupoliem segtas telpas. Turpretim saglabājušies vairāki Bizantijas dievnami, kas bija pārvērsti par iekarotāju turku mošejām. Kristīgās mākslas veidošanās periodā (4.-5. gs.) dievnamus var iedalīt divās grupās: 1) bazilikas; 2) centriskas velvju celtnes uz apaļas, kvadrātiskas, astoņstūra vai krusta pamatnes. Kopš 6. gs. Bizantijā plaši izplatījās un par raksturīgāko celtnes tipu kļuva bazilika ar kupolu. 10. gadsimtā Bizantijas celtnieki radīja jaunu centriskās sistēmas variantu – krusta kupola celtni. Visos periodos celtniecības materiāli bija ķieģelis un akmens. Bizantijas arhitektūras galvenā tēma ir kupols. Arhitekti pārņēma celtniecības tradīcijas daļēji no Romas, daļēji no Sīrijas un Mazāzijas, kur jau 5. gadsimtā bija izveidojusies savdabīga arhitektūras skola. No Mazāzijas nāca arī simboliskie priekšstati par dievnamu un tā daļām. Pēc šiem priekšstatiem visa celtne simbolizēja kosmosu, kupols - debesis, celtnes taisnstūra pamats – zemi, bet katra siena - vienu gadalaiku. Ieeja atradās rietumu pusē, bet altāris – austrumu pusē, viena siena bija pavērsta pret ziemeļiem, otra – pret dienvidiem. Tādejādi atdzima senā kvadrāta simbolika ar četru gadalaiku pielūgšanu, kas eksistēja jau piramīdu un zikurātu laikā. Bez tam no Ēģiptes un Sīrijas uz Bizantiju pārgāja senie reliģiskie ticējumi, kas tika sintezēti ar kristietību. Tā, piemēram, dažu ēģiptiešu sektu ietekmē kristietībā izveidojušās sieviešu dievības – Marijas Kults. Tādejādi kristietība Bizantijā zaudēja savu monoteisko raksturu un tās ideoloģiju bagātināja vairāku austrumu kultūru vissenākie reliģiskie priekšstati.
