| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 1 | |
| 1. | Tiesības uz cita lietu. Jēdziens un būtība | 2 |
| 2. | Reālnastu tiesiskais regulējums | 4 |
| 2.1. | Reālnastu veidi | 6 |
| 2.2. | Reālnastas nodibināšana un izbeigšanās | 7 |
| 3. | Servitūtu tiesiskais regulējums | 10 |
| 3.1. | Servitūtu veidi | 11 |
| 3.1.1. | Reālservitūti | 11 |
| 3.1.2. | Personālservitūti | 13 |
| 3.2. | Servitūtu nodibināšana un izbeigšanās | 16 |
| 4. | Ķīlas tiesiskais regulējums | 17 |
| 4.1. | Ķīlas tiesību veidi un to nodibināšana | 18 |
| 4.2 | Ķīlas tiesību izbeigšanās | 20 |
| 5. | Izpirkuma tiesības tiesiskais regulējums | 21 |
| Nobeigums | 25 |
Nobeigums
Tiesības uz svešu lietu nozīmē valsts sankcionētas priekšrocības izmantot objektus, kam piemīt konkrētas funkcijas un lietošanas vērtība un attiecībā uz kurām īpašuma tiesības ir nodibinātas citai personai. Būtībā tiesība uz citu lietu pieder nevis īpašniekam, bet citai personai. Tā samazina īpašnieka tiesību apjomu, mazinot īpašuma vērtību.
Relizējot kursa darbam izvirzīto mērķi autore nonāca pie šādiem secinājumiem:
1. Tiesības uz svešu lietu nozīmē valsts sankcionētas priekšrocības izmantot objektus, kam piemīt konkrētas funkcijas un lietošanas vērtība un attiecībā uz kurām īpašuma tiesības ir nodibinātas citai personai.
2. Reālnasta ir uz nekustamu īpašumu gulošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus. Reālnastai ir divējāds raksturs. No vienas puses, tā kā tās priekšmets ir pienākums veikt kaut ko noteiktu, tā ir radnieciska saistībai, tomēr saistību uzņemas nevis konkrēta persona, bet jebkurš apgrūtinātā īpašuma īpašnieks. No otras puses, reālnastai ir liettiesisks raksturs, jo tā izpaužās kā īpašuma apgrūtinājums, bet reālnasta atšķiras no servitūta ar to, ka reālnastas apgrūtinājuma gadījumā apgrūtinātā īpašuma īpašniekam ir pienākums veikt pozitīvas darbības, turpretim servitūts ir tikai pienākums paciest kādas darbības no citas personas. Šī iemesla dēļ pastāv neskaidrība, vai reālnasta pieskaitāma pie lietu tiesībām vai saitību tiesībām.
3. Servitūts ir tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to lietošanas ziņā ir aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Servitūts apgrūtina pašu lietu, nevis tās īpašnieku, tādēļ par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums. Mainoties lietas īpašniekam, citas personas tiesība uz lietu paliek spēkā. Turklāt servitūts neietekmē īpašuma tiesību uz kalpojošo lietu pēc to būtības, jo servitūta nodibināsana neatdala atsevišķas īpašnieka subjektīvās tiesības un nepiešķir tās servitūta tiesīgajam. …
Latvijas Civillikumā ir paredzētas četru veidu tiesības uz cita lietu (ius in re daliena): servitūti, ķīlas tiesības, izpirkuma tiesības un reālnastas. Šo institūtu tiesiskais regulējums lielā mērā atbilst pandektu tiesību (usus modernus pandectarum) jeb moderno romiešu tiesību tiesiskajam regulējumam. Ar izņēmumu attiecībā uz reālnastām. Civilikums attiecībā uz reālnastām paredz tās kā īpašu (ius in re daliena), kas pandektu tiesībās netika noteikts. Proti, tas nav romiešu tiesību institūts. Jāsaka, ka reālnastas kā īpašs tiesību uz cita lietu veids nav īpaši izplatīts un nav sastopams daudzu valstu tiesiskajos regulējumos. Ņemot vērā iepriekš minēto ir aktuāli noskairdot šo tiesību institūtu saturu un lomu civiltiesiskajā apgrozībā.
