-
Polijas - Vācijas attiecības no 1919. līdz 1939.gadam, galvenās tendences
Vispārējs situācijas raksturojums.
Mans apskatāmais laika periods ir 1919 – 1939. gads – starpkaru periods. Abas valstis, kā Polija, tā Vācija šajā laika posmā bija nonākušas sarežģītā situācijā. Karš bija tikko beidzies ar Vācijas zaudējumu, un tagad galvenais uzdevums bija nodrošināt mieru Eiropā, un kā „galvenais līdzeklis” tam bija Versaļas miers.
Uz doto brīdi atjaunotā Polija no vienas puses bija ieguvēja – tai pie tās teritorijas klāt bija nācis koridors caur Pomerāniju uz Baltijas jūru un bagātais, rūpnieciskais Silēzijas rajons, bet Danciga, kas bija īsti vāciska pilsēta, tagad ieguva brīvpilsētas statusu Tautu Savienības pārraudzībā. Polija vēl pieprasīja, lai tā tiktu uztverta par piekto Eiropas lielvalsti.
Patiesība bija tāda, ka Polija bija nonākusi neapskaužamā stāvoklī – tai bija lielas ārpolitiskas pretenzijas (atgūt visas teritorijas, kuras vecā karaliste bija zaudējusi(Pilsudska doma)), bet iekšpolitikā tā bija nestabila, tās valdībā bija lielas nesaskaņas. Jau pati poļu nācija bija sašķelta: rietumu poļi bija sasnieguši augstu ekonomiskās attīstības līmeni, kas balstījās uz lauksaimniecības un tās pārstrādes rūpniecības un smagās un kalnrūpniecības, bet dienvidu un austrumu rajonos zemniecība bija samērā primitīva. Nesaskaņas bija pašu partiju vidū, piemēram, ja labējās un centra partijas uzskatīja, ka galvenais drauds ir Vācija, tās ekspansijas draudi austrumu virzienā, tad kreisie spēki un Pilsudska kustība, kuru daļēji atbalstīja arī nacionālās minoritātes bija pārliecināti, ka galvenais ārpolitiskais ienaidnieks ir Krievija. Tomēr patiesība bija vēl nelabvēlīgāka Polijai, jo kā Vācija, tā Krievija abas bija nesamierināmas Polijas ienaidnieces, bet pati Polija, vismaz pirmajos neatkarības gados, pārāk vieglprātīgi raudzījās uz šādu situāciju, jo uzskatīja, ka karš un revolūcija ir pilnīgi novājinājuši Krieviju. Polija iesaistās arī strīdā par Viļņu ar Lietuvu.
…
Referāts par tēmu Polijas – Vācijas attiecības 1919 – 1939.g. galvenās tendences. Referāts ir sadalīts vairākās nodaļās tā, ka galvenās problēmas tiek nodalītas katra savā nodaļā. Pirmā nodaļa ir veltīta vispārējam Vācijas un Polijas apskatam pēckara stāvoklī. Polija, lai arī skaitīdamās uzvarētāju valstu pusē, tomēr atradās daudz sarežģītākā stāvoklī nekā Vācija. Tai bija iekšējas nesaskaņas un, lai arī tā bija ieguvusi vairākas teritorijas pēc Versaļas miera, tai nebija labas kaimiņattiecības. Turpretī Vācija kā zaudētājvalsts nebija smagi cietusi karā, un tai bija paveicies, ka tās spēcīgo kaimiņvalstu – impēriju vietā tagad atradās daudzas mazas valstiņas. Otrais jautājums veltīts Dancigas un Poļu koridora jautājumam. Polija ar zemes reformu uzspieda šajā teritorijā dzīvojošajiem vāciešiem Polijas pilsonību, kas, kas, protams, neapmierināja Vāciju, šī koridora izveide būtībā jau pati par sevi bija aizvainojums Vācijai. Trešajā nodaļā ir apskatīti Rapallo un Lokarno līgumi, un tas, kā tie ietekmēja Poliju, jo nostiprinoties Vācijai un Padomju Savienībai, izveidojās apdraudējums Polijai. Tāpat situācija nebija labvēlīga Polijai arī trīsdesmitajos gados, lai gan parakstīti bija neuzbrukšanas līgumi kā ar Padomju Savienību, tā Vāciju. Kulminācija un noslēgums bija Molotova – Ribentropa pakts, kas pielika punktu Polijas – Vācijas attiecībām kā tādām un arī starpkaru periodam.
