-
Garīgais minimālisms mūzikā
1970.gados un vēlāk 1980. un 1990-tajos, atsevišķi komponisti sāka radīt darbus, iedvesmu smeļoties renesanses un viduslaiku mūzikā vai arī Austrumu pareizticīgās baznīcas tradīcijās, kurās pārsvarā mūzika tika atskaņota “a cappella”.
Pats termins “minimālisms” mūzikā un mākslā pamatā norāda uz to, ka mākslas darbs ir veidots, izmantojot ierobežotu līdzekļu daudzumu. Mūzikā tā ir ierobežota harmonija, melodija, ritms, diapazons, teksts vai instrumentācija. Šis mūzikas komponēšanas veids kļuvis populārs sevišķi pēdējo gadu desmitu laikā, un tā populārākie komponisti pārsvarā ir no Austrumeiropas un pārstāv pareizticīgo ticību.
Izcilākie šī virziena pārstāvji ir igauņu pareizticīgās konfesijas pārstāvis Arvo Pērts (Arvo Pärt), Džons Taveners (John Tavener) no Lielbritānijas – komponists, kurš konvertējās par krievu pareizticīgo, poļu katoļu konfesijas pārstāvis Henriks Goretskijs (Henryk Górecki), Anans Hovhaness, kurš uzskatāms par jaunāko mistiskā minimālisma pārstāvi, Sofija Gubaiduļina (Sofia Gubaidulina) – krievu tautības pārstāve, Gija Kančeli Gruzijas komponists, vācietis Hans Otte, slovāks Vladimirs Godārs (Vladimir Godár) un arī mūsu pašu komponista Pētera Vaska daiļradē jaušamas dvesmas no šī mūzikas virziena.
…
Garīgais minimālisms (sacred minimalism) ir jēdziens, kas izmantots, lai aprakstītu to mūsdienu komponistu darbus, kuri pievērsušies sakrālajai mūzikai, atstājot aiz muguras seriālismu, no jauna izvēloties tonalitāti un izvēlējušies nejaukt kopā dažādus elementus. Šis virziens attiecas uz 20.gadsimta beigu Rietumu akadēmiskās mūzikas komponistiem, kuru darbi pārstāv minimālisma kompozīcijas paņēmienu estētiku un ir pārliecinoši reliģiski vai uz mistisku tematiku fokusēti. Daudzi komponisti sāka komponēt daudz tradicionālākās notācijās ar vienkāršāku melodiju un harmoniju, kas tika radikāli vienkāršota.
