Japāņu valoda.
Japāņu valoda nav līdzīga blakus esošo tautu valodām.
Atšķirībā no ķīniešu valodas šeit nav dažādu “toņu”.
Šī valoda ir hierarhiska un atkarīga no tās lietotāja stāvokļa sabiedrības sistēmā, piemēram, profesors, sarunājoties ar ar studentu, lietos citādāku valodu, nekā students, vēršoties pie profesora.
Japāņu valoda ir cieši saistīta ar domāšanas iedabu.
Hieroglifs ir atsevišķs un noslēgts, nozīmīgs pats par sevi. Vienlaikus tas atrodas saistībā ar visu zīmju kopumu un ietekmē kopējo nozīmi.
Japāņu literatūra un grāmatniecība.
Rakstības izveidošanās lika pamatus klasiskās literatūras radīšanai.
Mīti un vēsturiskās teikas tika apkopoti divos krājumos: “Kodziki” – seno notikumu pieraksti (ap 712.g.) un “Nihonsjoki” – Japānas hronika (ap 759.g.)
Literatūras attīstību veicināja grāmatu iespiešana. Sakumā japāņi izmantoja ķīniešu vai korejiešu papīru, bet jau ap 610.gadu to sāka ražot paši.
7.gadsimta vidū radās termins monogatari – stāstījums, vēstījums. Ar to apzīmēja stāstus , noveles, pasakas, vēlāk arī romānus.
Tā pirmsākumā ir 9.gadsimta nezināma autora stāsts par veco Taketori.
…
