Atņemt sev dzīvību, ieskatīties nāvei acīs, samierināties ar to – varonīga vai nožēlojama rīcība? Es uzskatu, ka tā ir varonīga. Šajās novelēs ir saredzama nežēlība, lasot ir cerības, ka galvenajam varonim izdosies to pārvarēt un izdzīvot, bet tad ir jāsaprot, ka tā ir novele.
Četras noveles, četri varoņi, daudz kailu dzīvību, tas viss ir atdots par brīvību, par dzīvi, par sajēgu, kas ir nāve. Pirmā novele, kuras nosaukums jau liecina par dzīvības vērtīgumu, par tās kailumu – „Kailā dzīvība.” Adrians, šīs noveles galvenais varonis ir jauns un rūpīgs pret savu ģimeni, bet viņam jāmirst par to, ka viņam ir savas domas un taisnība par karali. Adrians pastiepjas pretī saulei, pretī debesīm, ar pirmo reizi nesanāk, bet otrā ir liktenīgā. Viņš savu dzīvību tur savās rokās, Adrians neļauj to atņemt karalim vai kādam citam. Uzskatu, ka tā ir varonīga rīcība, jo Adrians, jauns un nepieredzējis, apjauš, cik nevērtīga ir viņa dzīvība, ka augstākie ierēdņi tik un tā par to paņirgāsies un padarīs vēl nevērtīgāku. Adrians ir varonis, kaut arī netiešā veidā atņem sev dzīvību.
…
