Students un citi viņa laika biedri ne tikai veica jaunus zinātniskus pētījumus, bet arī studēja Eiropas psihologu, filozofu teorijas un atziņas, kuras izstudējot un izanalizējot balstīja vai pilnveidoja savas idejas. Arī dažās Studenta grāmatās ir apkopotas dažādu autoru atziņas, kas mijas ar viņa idejām un teorijām, tādējādi radot savu koncepciju. Interesanti, ka viņš runā par psiholoģiju, iedalot to domāšanas, jūtu un gribas psiholoģijā. Psiholoģiju kā terminu viņš raksturo – zinātne par dvēseles izpaudumiem un likumiem, kur izpaudums domāts kā psihiskās parādības, kuras spēju pārdzīvot sauc par apziņu. Students apziņu iedala vairākos stāvokļos: bezapziņa jeb neapziņa – nespēja pārdzīvot psihiskās parādības, zemapziņa – viss cilvēka agrāk piedzīvotais, pusapziņa – sapņu redzēšanas stāvoklis. Šo stāvokļu dalījums ir ļoti zīmīgs, jo psiholoģijas uzdevums ir apziņas dzīves aprakstīšana, apziņas dzīves valdošo likumu analizēšana. Ņemot vērā Studenta izglītošanos vairākās jomās, viņš runā par psiholoģijas avotiem, kas uzlūkojami cilvēka dvēseles dzīves izpratnē – fizioloģija, tautu psiholoģija, valodniecība, kultūras vēsture, mākslas un literatūras vēsture un citi palīgavoti, kas pierāda to, ka Students psiholoģiju kā zinātni, apskatījis no dažādām pusēm, tās izpētē ļoti iedziļinoties.…
