Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi (10. novembrī) iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Tas ir laiks, kad jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Ja pēc Mārtiņdienas zemi vēl ar – nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža, jo zemes atpūtu vairs nedrīkst traucēt.
Ar Mārtiņiem beidzas pieguļas laiks; arī lopus nelaiž ganos. Ja to dara vēl pēc Mārtiņiem – zirgus un govis plēš vilki, kam šai dienā atļauts darīt, ko grib.
Līdz Mārtiņdienai nokauj arī paredzētos lopus, un kopā ar apkūlībām dzer cūku bēres. Pēc pabeigtiem darbiem dzīrēs nāk pats Dieviņš;
Mīļš Dieviņš mums vaicāja,
Kādu godu mēs dzeram:
Mēs dzeram cūku bēres,
Miežu, rudzu apkūlības.
…
