Vientulība pastāvēja jebkurā civilizācijas gadsimtā, bet 21.gadsimtā šai problēmai pievērsa lielāku uzmanību, tā tika spilgtāk akcentēta pasaulē. Nedrīkst zaudēt sabiedrības lokalitāti, tā nodrošina cilvēku savstarpējo draudzību un mijiedarbību starp indivīdiem. Globalizācijas procesā vajag ietvert lokālas grupas, kas apvienojoties savā starpā, spētu sekmīgā darbībā nodrošināt globālās telpas struktūras vienlīdzību.
Katram cilvēkam, katram dzīvniekam, katrai lietai ir savas pozitīvas un negatīvas iezīmes un īpašības. Nepieciešams, lai pastāvētu optimistisks skatījums uz šīs pasaules dzīvību. Nekad nevajag piekrist teicienam, ka: „Agrāk bija daudz reiz labāk nekā tagad.” Tas ir aplams uzskats, ka pasargāt sevi no darba un optimisma, priekš kam darboties, ja zini, ka tik un tā nekas neizdosies, jo apkārt mājo tikai ļaunais. Tas ir labs veids, ka visas savas neveiksmes uzgrūst laikam, nevis sev. Cilvēks nesaprot, ka laikam ir vienalga ko tam uzgrūt un ko tām saka, tas iet uz priekšu pa savu nemainīgo trajektoriju. Laiks mums sniedz dzīvi, kuru var nodzīvot ar smiekliem un draudzību. Diena var pārtapt par rītu, bet nakts par dienu.
Labāk būt nelaimīgam optimistam nekā laimīgam pesimistam. Optimists var uzsmaidīt rīta saulei, bet pesimists var tikai pasmaidīt par rīta sauli. Šīs divas atziņas ir īsas, bet man liekas ļoti patiesas, tāpēc mazāk žēloties un vairāk darboties.
Bet paies ilgs laiks, kamēr globalizācija varēs apvienot ziemeļus ar dienvidiem, un rietumus ar austrumiem!
…
Globalizācija ir nemitīga kustība, kas pārveido veselas valstis un tautas, tā tos pārņem savā neierobežotā varā. Globalizācija aptver visu pasauli, šajā procesā ir savi kultūras un politiskas vērtības un kanoni. Šīs vērtības un kanoni tiek popularizēti civilizētā sabiedrībā, – savu attīstību globalizācija aizsāka pēc Otrā Pasaules kara, kad pasaule sadalījās divpolārās kustībās – kapitālistiskā un komunistiskā. Šajās divās kustībās attīstījās sava domāšana un uztveršana – notika pasaules sadalīšanās. Komunisti ieviesa savas tradīcijas un paražas visās okupētās teritorijās: no Grūzijas līdz Ungārijai. Tā bija slēgta telpa, kur attīstījās plānveida ekonomika ar plānveida domāšana, tajos laikos neviens nepazina vārdu „globalizācija”, bet lūkojoties no tagadnes uz pagātni, tad, var secināt, ka tā bija globalizācija savos pirmsākumos. Kapitālisti ieviesa Rietumeiropas apvienošanos, lai tā kļūtu par drošu un spēcīgu telpu, kas varētu būt spēcīgs sāncensis Padomju Savienībai. Pēc Otrā Pasaules kara Rietumeiropa zaudēja savu varu par pasauli, pjedestāli aizņēma Amerikas Savienotās Valstis, kuru kādreiz izveidoja noziedznieki, neveiksmīgi komersanti un laimes meklētāji no Eiropas. Tagad par Eiropu valdīja ASV, kura centās uzspiest savus likumus un vērtības. Tas bija titānu laiks – ASV un Padomju Savienība spēlēja spēli, kuru noteikumu bija nežēlīgi un ciniski. Šajā spēlē varēja būt tikai viens uzvarētājs, viens līderis, kas pārņemtu varu par civilizēto pasauli.
