Jēdzienu “masu kultūra” kulturoloģijā lieto kopš 20. gadsimta 30. gadiem, bet aizsākumi meklējam jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad radās, piemēram, radio ziepju operas. Masu kultūra labi pilda psihoterapeitiskās un sociālās funkcijas, saista ar elementāro vienkāršību, naivo reālismu, optimismu, kā arī ietver suģestijas un atrakcijas mehānismu. Pa vidu starp masu kultūru un elitāro kultūru ir midkultūra, kas speciālā kultūra, adresēta lietpratējiem. Speciālā kultūra ir racionāla, un tajā dominē pamatotība, jēgsaturisks dziļums. Visbeidzot elitārā kultūra ir orientēta uz individualitāti, un tā piedāvā absolūtās vērtības. Elitārā kultūra ir fundamentāla, kreatīva. Elitārisma tendences uzplaukst pārejas periodos, kad mainās kultūras vērtību sistēma.
Etniskā kultūra balstās piederībā tautai (etnosam), saistīta ar indivīdu etnisko izcelsmi, tautību. Piemēram, etniskās kultūas liecības būt latviešu tautasdziesmas, gruzīnu polifoniskie dziedājumi u.tml.
Nacionālā kultūra ir kultūra, kas balstās piederībā nācijai, saistīta ar vēsturiski izveidojušos cilvēku kopumu, kam ir vienota teritorija, valoda. Šeit, kā nacionālās kultūras liecības piemēru var minēt Dziesmu un deju svētkus.
…
