“Kas tie par likumiem, kas neļauj ierakstīt miesīgo tēvu, jaundzimuša bērna dzimšanas apliecībā? Vai tas ir godīgi , likumīgi, ētiski- ka par tēvu tiks ierakstīts cilvēks, kas nav bērna tēvs, kam tas ir izdevīgi?! …”
Lūk šāda frāze pēdējos aptuveni 10 gados, jādzird ļoti bieži no pārsteigtajiem vecākiem, kad viņi ierodas reģistrēt jaundzimušu bērnu. Sievietes pēcdzemdību periodā ir īpaši emocionālas, jo gaidot bērnu, tik daudz pārdzīvots, izciestas dzemdību sāpes, radies mātes lepnums, prieks, ir mīļotā cilvēka klātiene un atbalsts, bet dzimtsarakstu nodaļā, iepazīstoties ar jaundzimušā reģistrācijas noteikumiem, pirmā reakcija ir šoks, izmisums, asaras.. .
Tas, ka jaundzimušā māte, pilsone V. sastāv reģistrētā laulībā ar citu vīrieti- pilsoni S. , nevienai no ieinteresētām pusēm nešķiet kaut cik nopietns arguments paternitātes pieņēmumam, ko nosaka Civillikums, Ģimenes tiesību 2.nodaļas, pirmās apakšnodaļas 146.panta 2.p., jo pils. A. atzīst sevi par bērna tēvu, un lūdz ierakstīt viņu kā tēvu jaundzimušā L. dzimšanas apliecībā. Jaundzimušā mātes V. vīrs S. izbeidza abu attiecības 3 gadus atpakaļ, pametot likumīgo sievu, nodibināja faktisku kopdzīvi ar citu sievieti, dzimis kopīgs bērns, kuram pils. S. atzinis paternitāti, likumā paredzētajā kartībā. …
