Varat raudāt, varat smiet –
Man ir zirgs, kas naktī dzied!
Melodijas dziesmai nav,
Vārdu arī dziesmai nav,
Arī pašas dziesmas nav,
Arī paša zirgs nav.
Tomēr dzīvē labāk iet,
Kam ir zirgs, kurš naktī dzied.
Cilvēkam ir nepieciešama kāda ilūzija, kāds nepiepildīts, pat nereāls sapnis, kas piederētu tikai katram individuāli, ko nevarētu salauzt apkārtējo smiekli vai viedoklis. Nakts stundas ir laiks, kad retais ir nomodā, un neviens nevar būt liecinieks dziedonim zirgam. Par dzejnieka nostāstiem citi var smieties vai raudāt, ka pašiem tāda zirga nav, bet tik un tā tas nemainīgi paliek tas pats skaistais paša iztēles auglis, kas kā polārzvaigzne rādīs ceļu grūtās dzīves stundās. Šāda zvaigzne, domājams, ir vajadzīga katram, jo tā gluži vai palīdz dzīvot.
Ko lai, sirds, tev, tizlā, dod,
Lielā dzīvē izvadot?
Uguns šalli, svina cimdu,
Caurspīdīgu mēteli,
Tuvu māju, tālu trimdu
Un virs galvas - svēteli.
Lai, kad siekstas kājās pinas
Un sāk zibens skaldīties,
Baltais, tīrais putns var zināt,
Kā vismazāk maldīties.
Ko lai, sirds, tev, tizlā, dod,
Mīlestībā izvadot?
Lai tev kļūt par zelta zvanu
Un lai pelnos nepūt tu –
Tādu sevis aizmiršanu,
It kā tevis nebūtu. …
