-
J.Klīdzējs "Cilvēka bērns"
Labsirdība, žēlums.
‘’Viņam krūtīs kāpj žēlums, ka vāverītei ir tik grūti pat vienu čiekuru atrast.’’
Ticēšana Dievam.
‘’Ai, ai... Šito reizīti es negribu neko vairāk, lai tik mana māt dod man zābakus. Nepiemirsti vis. Āmen!’’
‘’Paldies tev, Dievs Tēvs. Ka no Svētā Jura nekā nav, to es jau zināju.”
Lepns.
‘’.. tad viņā atkal sāk skanēt prieks, ka viņam ir tik labs vectēvs, kas zina pateikt tik labu Dievpalīgu.’’
‘’Citā reizē Boņa lūpa būtu atliekusies un viņš būtu kliedzis, ka neies ganos. Bet, tā kā viņš šinī brīdī ir ticis atzīts par īstu arāju, tad arī tādus mazākus bērna darbus viņš ir gandrīz ar mieru uzņemties bez lieliem kariem.’’
Pāvest kad brauca ar mašīnu uz ceļa satikās ar Boņu un viņa zirgu un tad notika norunātās sacensības, kurš ātrāk un beigās uzvarēja zirgs nevis mašīna un Boņs par to bija ļoti lepns.
…
Tēvs- ‘’Piere viņam nav tik liela kā vectēvam, mati visi tumši, tikai tādi juku jukām. Bārdu viņš nedzen visu nedēļu, un tā sāk saaugt tāda iesarkana. Vaigi Tēvam vienmēr tādi kā ieliekti uz iekšu. Pleci tādi kā kastes stūri. Un rokām tik lielas dzīslas kā priežu saknes.’’ Māte- ‘’ māte kā jau māte, viņa nekad citāda nav bijusi. Ne viņa ir bēdīga, ne viņa ir priecīga, viņa visu laiku iet un iet. Lakatiņš viņai ir vai nu noslīdējis uz pleciem, vai sasiets zem zoda. Mātes zods ir tāds gluds un mierīgs, nekad nav ass un dusmīgs.’’ Justs- Boņa brālis. ‘’mati kā linu kodeļa, acis kā aizmigušas, bet vienmēr visu dzird un redz. Juriks- ‘’tas ir tikai tāds Juriks, vēl nekāds īstais brālis. Ne tu, cilvēks, viņam drīksti iekraut pa ausi, kad šis tevi neklausa, ne šis prot pacelt roku, kad viņam nedari pa prātam. Sēž tikai mātei klēpī un tikai- ņam, ņam, ņam... Nav vērts!’’
