Romāna uzbūves un saturiskās īpatnības man brīžeim ļāva atrauties no paša sižeta un pievērst vairāk uzmanības rakstnieka neizmērojamajai iztēlei. Virzas daiļā un burvīgā valoda iemieso romāna tekstā šo gausumu un harmoniju. Tik lēna, plūstoša un skaista, tā aptver lasītāju un pilnībā aizsūta viņu izstaigāt visas Straumēnu māju taciņas. It īpaši apbrīnojami ir Virzas veidotie salīdzinājumi; viņš patiešām gracioz prot saskatīt un izteikt analoģijas, bieži vien atsaucoties uz tēmām, par kurām tiko bija minējis, un tur arī slēpjas viņa salīdzinājumu smalkā pievilcība: “(..) un nevarēdamas noturēties kātos, dzeltenas bruka lejā veseliem klēpjiem, kā brūk kapā no malas piepeši atrisusi dzeltena smilts (..)’’ “Kāds bij noķēris lielu ezi un nesa to, kā karstu ogli no delnas delnā sviezdams, it kā ar to būtu varējis izsargāties no viņa adatu dūrieniem.”
“Straumēnou” lasītājiem Virza atklāj mūsu tautas patieso diženumu…
