Selekcijas darbs zirgkopībā

Izlase un atlase ir cieši savā starpā saistītas, tās viena otru papildina un kopā veido selekcijas darba pamatu. Dažkārt ir pat grūti pateikt, kur beidzas izlase un sākas atlase. Tā kā visrūpīgākā atlase ne vienmēr dod gaidītos rezultātus, tai obligāti seko izlase, bet savukārt izlases rezultātus nostiprina tai sekojošā atlase.
Viens no selekcijas galvenajiem uzdevumiem ir izpētīt un uzlabot dzīvnieku ģenētisko dabu – genotipu. Ar derīgāko dzīvnieku izlasi un mērķtiecīgu atlasi selekcionārs cenšas palielināt to gēnu koncentrāciju, kas noteic vēlamo pazīmju augstāku attīstību.
Augu un dzīvnieku evolūcijā vienlaicīgi darbojas trīs savā starpā cieši saistīti faktori: mainība, iedzimstība un izlase. Mainība sagādā izlasei materiālu, bet iedzimstība nodrošina derīgo pazīmju izdzīvošanu un saglabāšanos nākamajās paaudzēs. Izšķir divus izlases pamatveidus – dabisko izlasi un mākslīgo izlasi.
Dabiskā izlase – kā rāda pats nosaukums, to izdara daba. Tā saglabā tos organismus, kas labāk pielāgojušies dotajiem vides apstākļiem, kamēr visi tie indivīdi, kam šādu pielāgošanās spēju nav, vai nu iet bojā paši, vai arī neatstāj pēcnācējus.
Mākslīgā izlase – to izdara cilvēks, cenšoties tālākai pavairošanai izlasīt un atstāt noderīgākos dzīvniekus – tādus, kam pietiekami izteiktas saimnieciski derīgās īpašības, vienlaicīgi no vaislas izslēdzot visus nepiemērotos dzīvniekus.
Neapzinātā mākslīgā izlase – tās mērķis nebija izkopt vai uzlabot ganāmpulku. Ja radās nepieciešamība daļu dzīvnieku likvidēt, izslēgt no ganāmpulka, tad audzētājs centās saglabāt tos īpatņus, kas tam šķita labākie, noderīgākie.
Metodiskā mākslīgā izlase – dzīvniekus izlasa pēc uzbūves (eksterjera un konstitūcijas), ražības, izcelšanās (ciltsrakstiem) un pēcnācējiem.…