Patstāvīgais darbs speciālajā pedagoģijā par tēmu "Cukura diabēts"

Diabēts un bērni
"Diagnoze cukura diabēts nav pasaules gals," uzsver Latvijas Bērnu un jauniešu diabēta biedrības priekšsēde Ināra Pužule. Viņa piedalījās Pasaules diabēta dienai veltītajā pasākumā Kuldīgas rajona biedrībā. Latvijā tāpat kā visās Eiropas valstīs pieaug bērnu saslimstība ar pirmā tipa diabētu (insulīna deficītu). Pasaulē katru gadu saslimst 70 000. Ināra Pužule uzsvēra, ka vēl arvien sabiedrības neinformētība ir galvenais šķērslis, lai bērni veiksmīgi iemācītos sadzīvot ar slimību, lai nejustos atšķirīgi. Reālā situācija ir tāda, ka, piemēram, Rīgā bērni, kuriem ir šī slimība, nelabprāt tiek uzņemti pirmsskolas izglītības vai mācību iestādēs. Viņiem tiek piedāvāts mācīties mājās. Tas ir vienkāršāk sabiedrībai, taču bērns tiek izolēts, vēl vairāk pasliktinot jau tā neapskaužamo slimnieka ikdienu.
„Regulāri nākas dzirdēt stāstus, ka skolotāji un skolu medicīnas darbinieki atsaka palīdzību ar diabētu slimiem bērniem jeb, kā mēs biedrībā viņus saucam, cukuriņiem. Mēs ejam uz skolām, stāstām par diabētu bērniem un darbiniekiem. Diemžēl lielākā daļa cilvēku to neuztver, kamēr viņus kaut kas neskar personīgi. Šobrīd viss atkarīgs no vecākiem, vai viņi spēj pārliecināt skolotāju, ka diabēts nav traģēdija, ka bērns ir tāds pats kā pārējie. Taču pedagogam jābūt tik atvērtam un ieinteresētam, lai pajautātu, piemēram, pirms fiziskām aktivitātēm, vai bērns ir kaut ko apēdis. Pazīstu bērnudārza vadītāju, kurai meitiņa nesen saslima. Kad jautāju par attieksmes maiņu, viņa teica: „Kamēr nebija saslimis mans bērns, es arī negribētu mūsu bērnudārzā uzņemt ar diabētu sirgstošu bērnu, jo man no viņa būtu bail. Bailes ir nezināšanā. Tagad es zinu, kas tas ir, un man nav nekādu iebildumu pret bērniem ar cukura diabētu." Visām skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu māsām ir jāpiedalās mācībās par cukura diabētu, lai varētu iegūt sertifikātu. Pēc tā saņemšanas viņas nedrīkst atteikt palīdzību diabēta bērnam. Es ļoti ceru, ka ar laiku viss mainīsies uz labu," saka Pužule un piebilst, ka mazo pacientu vienaudži bieži vien ir daudz saprātīgāki par pieaugušajiem un gatavi palīdzēt.
Daudzi vecāki skolās saskaras ar attieksmi, ka bērnu uztver kā invalīdu, kuram vajadzīga aprūpe vai uzturēšanās atbilstošās iestādēs. Viņi ir tādi paši kā pārējie, tikai viņiem nedaudz jāpalīdz.
…