Valdis Kalnroze

Rīzenbergu1 dzimta bijusi liela, ar spēcīgām atvasēm. Bet liela ģimene kaila krasta zemniekam – nelaime. Bērnu pulku ar labu vārdu nepaēdināsi. Kad nodota muižai kunga tiesa, kartupelis uz galda bez aizdara jāliek. Liesais zemes gabaliņš, vecā laiva ar pāris tikpat veciem tikliem ir visa neizmaksātās mājas bagātība, un Rīzenbergam saimnieka gods tik vien tādēļ, lai lieku reizi saņemtu pērienu par laikā nesamaksātu nomu vai neizpilsītu klaušu darbu.
Grūti jau šķirties no bērniem, bet, kad viena no meitām – strādīgā un dziesmu mīlošā Šarlote kļūst par istabeni Mežotnes muižā pie firstienes Līvenas, skumt nav iemesla.
Šarlote daudz iemācās muižā. Veicot ikdienas soli, viņa iemācās sarunāties vācu valodā, iemācās rakstīt un lasīt, iemācās arī sakost zobus, kad vairs nespēj apslēpt, ka ir mātes cerībās un viņai no muižas jāaiziet. 1867. gadā Šarlotei2 piedzimst dēls, kam tiek dots vārds Kārlis. Lai gan jautrību jaunā sieviete vairs neatgūst, pēc dažiem gadiem viņa apprecas ar apkārtceļojošu skroderi Andreju Bazonu. Kad, liekas, dzīvei visi mezgli atkal atraisīti un varētu sākt tīt gludu kamoliņu, no jauna bārbrāž vētra. Andrejs, braucot no mājas uz māju, garajās vakara stundās nereti zemniekiem stāsta joku pasakas par vāciešiem un nopietni runā par muižas nelietībām: ap 1855. gadu, kad viņa māte pēc vīra nāves nespēja smaksāt lielās nodevas, viņa ar trim mazgadīgiem bērniem Laucienes pusē tika izlikta no mājām. Kad stāsti nonāk līdz muižai, Andrejs tiek iesaukts zaldātos.…