Tikai rets latviešu rakstnieks spējis radīt tik brīnumskaistu mātes tēlu kā Poruks. Brīnumskaistu – tas nozīmē, ka arī brīnumkonkrētu. Lasītājam dota izvēles brīvība. Bet pašu galveno – mātes pašaizliedzīgo mīlu, viņas ētisko skaidrību – Poruka radītajos mātes tēlos tomēr saskatām. Allaž viņa ir tā vislabākā, vispatiesākā, visnepieciešamākā.
Savu pirmdzimto dēlu Poruku māte pārdzīvo par divdesmit trīs gadiem. Dēla nāvi viņa apraud, bet pati mirst, dēla neapraudāta. Un tomēr nē. Vairogu mātes nāvi Ansis jau ir apraudājis „Pērļu zvejniekā”: „Ansim likās, it kā visa pasaule kopa kristu; nē, bet pasaule vēl pastāvēja, tikai Anša mīļā mammiņa bija mirusi.” …
