Tāpat kā visiem rituāliem, arī piemiņas ceremonijām ir nepieciešama nepārtrauktība un atkārtošanās, tādēļ Igaunijā Dziesmu svētki tika atkārtoti kā atgādinājums par Igaunijas valsts atmodu 19.gadsimtā. Dziesmu svētku politika nav tikai vienkārši cilvēku masu pulcēšana, kas regulāri atgūst igauņu „kolektīvo sirdsapziņu”, bet jāsaprot, ka tautas dziesmas, tautas dejas un tautas mūzika ir etniskās identitātes izpausme. Šī saikne starp folkloru un etnisko identitāti ir nākusi no vācu romantisma, kam bija liela ietekme uz Igaunijas atmodu.
Vēl viens svarīgs faktors identitātes saglabāšanai ir mutvārdu vēsture. Mutiskā un rakstiskā vēstures nekad nesakrīt perfekti, jo īpaši tādēļ, ka iepriekš bijusi cenzūra vēstures rakstīšanā, kas bija sevišķi raksturīgi Padomju Savienībā. Šādā kontekstā, mutvārdu vēsture kļuva par alternatīvu vēsturi, jo mutvārdu vēsture balstījās uz individuālu dzīves vēsturi, tautas kolektīvo atmiņu.
Tāpat zeme ir vēl viens identitātes faktors, un tā ir īpaši dominējoša metafora Igaunijas valstiskumā un kolektīvajā identitātē. Jo zeme tika izmantota kā sauklis gan 19.gadsimtā, gan pirmajos perestroikas gados, kad tika pieprasīti „zemes gabali, kas pieder Igaunijas senčiem”. Zeme tika uztverta kā saikne starp dažādām paaudzēm un ērām, un šī saikne tika izmantota kā likumīga prasība pēc neatkarības.
…
