1937. gadā izdotais Ērika Ādamsona noveļu krājums “Smalkās kaites” latviešu literatūrā iezīmēja jaunu virzienu – “smalko kaišu” tēlojumu. Krājuma nosaukums kļuva par metaforu, kas raksturo ne tikai Ādamsona, bet arī visa starpkaru perioda latviešu īsprozas īpatnības. “Smalkās kaites” ir dažādi psiholoģiski kompleksi, apsēstības un mazvērtības izjūtas, kas nomoka Ādamsona varoņus un noved viņus līdz galējību situācijām vai iekšējam lūzumam.
Ādamsona novelēs dominē cilvēka psihes attēlojums. Rakstnieks ir “psiholoģiskās prozas” meistars, kurš ar smalku precizitāti atklāj personības slēptās šķautnes.…
