„Laimes noslēpums ir redzēt visus pasaules brīnumus, bet neaizmirst par „eļļas pilienu tējkarotē,”” raksta Paulu Koelju grāmatā „Alķīmiķis”. Tā nu ir tiesa, ka mēs meklējot kaut ko lielu un neatkārtojamu, bieži vien aizmirstam par tām lietām, kuras mums ir līdzās ik brīdi, kuras uztveram kā pašas par sevi saprotamas. Latvijas daba, manuprāt, ir šāds „eļļas piliens tējkarotē” – mazs, bet ļoti dārgs. Mēs braucam apskatīt pasakainas vietas ārzemēs, jūsmojam, taču vai maz zinām visas skaistākās vietas Latvijā? Ne tikai kartē, bet esam skatījuši arī savām acīm? Vai neaizmirstam par „eļļas pilienu tējkarotē”, vai domājam par tā saglabāšanu?
Senie latvieši redzēja dabas skaistumu, zināja tās svarīgumu un izturējās ar pietāti pret to:
„Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu;
Cauri gāja nelietītis,
Nolauž pašu galotnīti.”
Ja 21. gadsimta cilvēks izturēsies ar tādu pašu pietāti pret dabu, es ticu, ka Latvijas daba arī pēc 10 gadiem būs tikpat skaista kā tautasdziesmās, kas izgājušas cauri gadu simteņiem.…
