Līdz XX gs. 20. gadiem socioloģijā dominēja makrosocioloģiska pieeja – orientācija uz liela mēroga sociālu parādību pētīšanu. 30. gados aizsāk veidoties mikrosocioloģiska pieeja ar uzmanības akcentēšanu uz sociālās mijiedarbības pētniecību, kvalitatīvo metožu plašu pielietošanu. 60. gados mikrosocioloģija cieši norobežojas no makrosocioloģijas. Mikrosocioloģija sevī ietver arī etnometodoloģiju.
Etnometodoloģija ir sociāla disciplīna, kura pēta veidus kādos cilvēki meklē jēgu pasaulē, demonstrē šo sapratni citiem. Etnometodoloģijas pamatlicējs ir Harolds Garfinkels (dz. 1917. gada 29. oktobrī), viens no galvenajiem fenomenoloģiskās tradīcijas attīstītājiem Amerikas socioloģijā. Etnometodoloģijas pamatprincips – visa pasaule ir sociāla un pastāv kā ikdienas valodiskajā komunikācijā konstruēta realitāte. Etnometodoloģijas uzdevums ir atgriezt objektīvajiem izteikumiem to interpretācijas kontekstu.
Popkultūra jeb masu kultūra ir lietas un rīcības, kuras tiek ražotas vairumā. Teorētiķis Metjū Arnolds (1822 – 1888) uzskata kultūru vienkārši kā rezultātu „vislabākajam, kas ticis izdomāts un pateikts pasaulē”.…
