Vēl 1920. gadā Amerikas valdības oficiālā nostāja nebija mainījusies – lai gan plašas amerikāņu tautas, politisko darbinieku un zinātnieku aprindas pieprasīja Baltijas valstu formālu atzīšanu, valdības nostāja šajā jautājumā bija negatīva. ASV komisāri Baltijas republikās vēl joprojām bija akreditēti “krievu Baltijas provincē”.1 Būtībā ASV kategoriski iebilda Latvijas starptautiski tiesiskajā atzīšanā, jo šaubījās, vai Latvija, Lietuva un Igaunija spēs ilgstoši pastāvēt kā neatkarīgas valstis, kā arī nevēlējās radīt precedentu, kas varētu Japānai dot iespēju “drupināt” Krievijas impēriju Tālajos Austrumos. Japānas nostiprināšanās nebija ASV interesēs. Lai nodrošinātu sava valstiskuma vispārēju juridisko atzīšanu, Latvija plānoja iestāties arī Tautu Savienībā. Tomēr Tautu Savienības V komisijas I apakškomisija izvirzīja vairākus iebildumus Latvijas iespējamajai līdzdalībai, starp tiem minēts arī tas, ka Latvija nebija atzīta de iure un pret tās juridisko atzīšanu iebilda ASV un Francija. Sakarā ar šo iebildumu jānorāda, ka Tautu Savienības juristi nespēja vienoties par to, vai kādas valsts uzņemšana Tautu Savienībā nozīmē arī tās de iure atzīšanu. Tādējādi jautājums palika atklāts. 2…
